Zinmais Nezinmaj

Šodien pastaigāsimies pa pļavām un mežiem, kuros sastopamas dažādas lakstaugu un koku sugas, bet tam visam pa vidu savu vietu ir atradušas arī sēnes. Augiem nav vokālās dotības kā dzīvniekiem un cilvēkiem, augiem nav kāju, kas ļauj tiem aizbēgt no apdraudējuma, taču tas nenozīmē, ka augi nespēj sevi pasargāt un nespēj sazināties savā starpā. Esam raidījumā skaidrojuši, vai augiem ir apziņa. Turpinām iepazīt augu noslēpumaino pasauli, tuvāk iepazīstot augu spējas pretoties slimībām un sazināties savā starpā. Kā tas notiek? Vai varam teikt, ka zem mūsu kājām ir ļoti jaudīgs interneta tīkls, par kura eksistenci ilgi nenojautām? Ļoti iespējams, ka sēņu spēks ir vēl varenāks nekā līdz šim esam iedomājušies. Lai gan jau ilgāku laiku populārzinātniskās un pat fantāziju grāmatās tiek stāstīts par sēņu pavedienu jeb hifu veidotu apakšzemes tīklu, kas būtu pielīdzināms interneta tīklam, tagad soli pa solim zinātnieki tam gūst arī eksperimentālus pierādījumus. Vēl vairāk, iespējams, ka mikorizas sēnes, kas veido kopdzī

Rit vasaras otra puse, un šķiet, ka vēl būtu laiks padomāt, kā sasmelties pēc iespējas vairāk vitamīnu, lai tālāk darbotos rudens un ziemas cēlienā. Bet, protams, svarīgi par enerģijas uzņemšanu un organisma atjaunošanos domāt ne jau tikai vasarā vien - tas ir uzdevums visas dzīves garumā, un tas zināmā mērā noteiks, cik stipri, enerģiski un veseli būsim mūža nogalē. Ja paraugāmies uz maziem bērniem, tad bieži vien aizdomājamies, kā tie mazie var visu dienu rāpot, kustēties, interesēties, kaut ko jautāt, ik pa laikam pagulēt, un tad atkal. Kad pieaugam, kļūstam mazliet pasīvāki. Kā to visu skaidrot, par atskaites punktu ņemot organisma vielmaiņu un fizioloģiju, analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesore, dekāna pienākumu izpildītāja Līga Ozoliņa-Molla. Taurīns mūsu organismā Viena no vielām, kas cilvēka organismā ir, tā teikt, atbildīga par imūnsistēmu, gremošanu un arī enerģiju ir taurīns. Šo vielu mēs varam uzņemt ar pārtiku, un taurīns ir iekļauts daudzos uztura bagātinātājos

Pirms simtiem miljonu gadu Zemi klāja viens milzu superkontinents Pangeja, tajā valdīja milzīga dzīvnieku daudzveidība un teju visi klimatiskie ekstrēmi. Kas bija Pangeja, ko par to zinām un kur glabājas liecības par šo seno Zemes vēstures posmu? Kādi procesi, kas savulaik skāra Pangeju, mūs ietekmē arī šobrīd un varētu ietekmēt nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs. Sūnas – tādas pašas pagātnē, tādas pašas arī šodien Bet vispirms stāsts par sūnām, jo šie augi uz mūsu planētas izveidojās pirms aptuveni 400 miljoniem gadu, un sūnas ir visu citu augu priekšteces. Latvijā ir zināmas ap 500 sūnu sugām, un tās ir ļoti daudzveidīgas - tās var atrast gan purvos, gan mežos, gan arī uz māju jumtiem vai ielu seguma. Tādas pašas kā pirms 400 miljoniem gadu, tādas pašas tās ir arī tagad, tās ir – nelielas augumā. Tā par sūnām teic Latvijas Universitātes bioloģe un sūnu pētniece Ligita Liepiņa. Sūnas ir atrodamas teju visur – upēs un ezeros, mežos

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) studenti strādā pie tehnoloģijām, kas ļaus iepazīt gan ūdens vidi, gan kosmosu. Pirms desmit un divdesmit gadiem visticamāk reti kurš būtu domājis, ka Latvijā taps liejaudas raķetes vai zemūdens droni. Šodien tā ir realitāte. Tiekamies ar studentiem, kuri jau apliecinājuši savu varēšanu zemūdens drona un lieljaudas raķetes izstrādē, bet pie sasniegtā viņi neapstājas, turpina šīs tehnoloģijas attīstīt un domāt par to, kā tās būtu izmantojamas. Kā tie veidoti, kādam mērķim paredzēti un ko pētniekiem nozīmē iesoļot šādā neiestaigātā taciņā Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes 4. kursa students Kārlis Bērziņš, Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skolas 4. kursa students Toms Rožkalns, viņi abi vienlaikus arī uzņēmuma “SUBmerge Baltic” dibinātāji, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes 3. kursa studente un RTU lieljaudas raķešu k

Karš, traumas, slimības - jau senatnē cilvēki mekēja risinājumus, kā palīdzēt uzlabot kustību kvalitāti. Kad tapušas pirmās ortozes un protēzes? Kad radās pilnīgāka izpratne par kustību aparātu un kā saviem pacientiem šajā jomā palīdzēja ārsti senāk? Bet sākumā mēģināsim saprast, kā vispār definēt zeķes un kad tās parādījušās modes vēsturē. Ja runājam par zeķēm, tad būtu jāmin gan īsās zeķītes sportošanai, gan plānās dāmu zeķes, bet līdz mūsdienu tradicionālās zeķes tapšanai cilvēki izmantoja citas tehnoloģijas, kur princips bija - galvenais, lai kājām silti. Zeķu evolūciju iepazīstam Modes muzejā Rīgā kopā ar muzeja projekta vadītāju Agritu Grīnvaldi. Tehnisko palīglīdzekļu centri un veikali mūsdienās piedāvā plašu klāstu ar ortopēdiskajiem apaviem, kas cilvēku ikdienu ne vien padara ērtāku, bet tiek pat domāts par īpašu dizainu šādiem apaviem. Bet raidījumā Zināmais nezināmajā vairāk uzmanības pievēršam ortozēm, kas palīdz stabilizēt un fiksēt ķermeņa locītavas, piemēram, pēc operācijām vai kādiem negadīj

Klajā nācis izdevums par Baltijas grāmatu kaujām jeb "The Baltic Battle of Books", kas ikvienam interesentam brīvi pieejams tīmeklī. Šobrīd šis stāsts ir jo aktuāls, jo aizvien nemierīgus apstākļus piedzīvo kultūrvēsturiskais mantojums Ukrainā un citviet kara zonās. Par kādām grāmatām Ziemeļeiropā savulaik cīnījās zviedri, kam tās piederēja un kas ar tām notika pēc aizvešanas no Rīgas un citām pilsētām uz Zviedriju, sarunājamies ar vēsturnieku Gustavu Strengu. Raidījumā izskan arī stāsts par poligrāfijas vēsturi.

Vai pēc pāris desmitgadēm Lielbritānija būs ledājs? Nesen publiskots dāņu pētījums brīdina, ka Altantijas okeāna straumēm draud daudz ātrākas izmaiņas nekā prognozēts iepriekš. Straume, kas šobrīd silda Eiropas ziemeļus, var apstāties jau pēc pāris desmitgadēm. Kas īsti ir Golfa straume, kāpēc tā mainās un ko saka šie nesenie pētījumi? Un kādas straumes ir Baltijas jūrā? To izzinām sarunā ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieku Māri Skudru. Raidījumā arī stāsts par ūdens iemītniekiem, šoreiz zivīm. Tēviņi, kas apēd savu mazuļu olas jeb ikrus, un mātītes, kas tos sargā. Kuras zivju sugas tā uzvedas un kāpēc lašiem un zušiem ceļš uz nārstu ir ilgs un sarežģīts?

Par vēja parku izbūvi diskutējam jau daudzus gadus. Šajās sarunās bieži izskan bažas par vēja parku atrašanās vietu - tā parasti ir ne tikai iedzīvotāju neapmierinātība ar ainavu, bet arī ekspertu brīdinājumi par apdraudējumu putniem un sikspārņiem. Kā salāgot šīs intereses un kādi ir labās un sliktās prakses piemēri tepat Latvijā? Par to saruna ar raidījuma viesiem, kuru vidū: Latvijas Universitātes vadošais pētnieks un Latvijas ornitoloģijas biedrības padomes loceklis Jānis Priednieks, biedrības "Zaļā brīvība" atjaunīgās enerģijas eksperte un vides ģeogrāfe Krista Pētersone, un attālināti pievienojas arī sikspārņu eksperts, biologs Viesturs Vintulis.  Bet, kā ieviest kārtību un kā izkontrolēt putnu  gaitas lidmašīnu tuvumā - par to Zanes Lāces-Baltalksnes sarunā ar starptautiskās lidostas “Rīga” vecāko putnu un dzīvnieku kontroles speciālistu Mareku Arbidānu.   

Raidījuma stāsts pārnestā nozīmē ir īsts zirnekļa tīkls, jo šajā tīklā gan vēstures, gan mūsdienu skatījumā lūkojamies uz daudziem sakaru un saziņas veidiem. Radiosakaru pārraudzība patiešām ir iespaidīgs tīkls. No radioaparāta, kas sniedz ziņas par notiekošo arī kara apstākļos, līdz viedtālrunim, kurā klausāmies radio, izmantojam internetu un, protams, ar kura palīdzību varam arī sazvanīties. No Morzes koda līdz sarežģītākiem mūsdienu risinājumiem komunikācijai jūras sakaros un no radioamatieriem līdz profesionālai radioastronomijai. Sakaru veidi ir visdažādākie un ļoti iespējams, ka mēs tos izmantojam arī tad, ja neapzināmies. Esot ārpus pieejama mobilo sakaru vai interneta tīkla, ar ārpasauli var sazināties ar radio sakariem. To ne reizi esam redzējuši Holivudas filmās, bet vēsturē piedzīvojuši mežabrāļu stāstos padomju okupācijas laikā. Cik un kādi mēdz būt radiosakari, kādu attīstības ceļu tie nogājuši laika gaitā un kā vispār iespējams ikdienā uzraudzīt un salāgot, lai dažādas iekārtas darbotos un cit

Ik pa laikam varam uzzināt, ka kosmosā palaists kāds satelīts vai cita veida izpētes rīks, un dažkārt mūs pārsteidz kādi uz Zemes nokrituši kosmosa atkritumi. Līdzās tam, ka kosmosa pētniecības instrumenti veic kādu svarīgu uzdevumu, ne mazāk būtiski ir tas, kā tie vispār spēj sevi apgādāt ar enerģiju, cik ilgi tie var darboties un kā šajā jomā attīstās tehnoloģijas, lai tas, ko palaižam prom no Zemes, izplatījumā savu uzdevumu veiktu pēc iespējas ilgāk un labāk. Kā darbojas jaudīto raķešu dzinēji, kā tos apgādā ar enerģiju un kādi risinājumi varētu būt nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis, uzņēmuma "Deepspaceenergy" dibinātājs un vadītājs Mihails Ščepanskis Tartu universitātes doktorants, Parīzes observatorijas pētniecības inženieris un satelīta "ESTCube-2" sistēmu inženieris Jānis Dalbiņš. Vispirms iepazīstam inovatīvas granulas ūdens attīrīšanai Rīgas Tehniskajā universitātē no plaši pieejamiem vietējiem materiāliem tapušas granulas ūde

Klusā okeāna Melanēzijā atrodas mazzināmās Zālamanu salas. Tā ir kādreizējā britu koloniste, kurā nesen viesojušies latviešu entomologi, tuvāk iepazīstot šīs eksotiskās vietas dabas daudzveidību. Kas piedzīvots tālajās Zālamanu salās un kādus uzdevumus tur paveikuši mūsu zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj bioloģijas zinātņu doktors, entomologs Dmitrijs Teļnovs. Daugavpils universitātes, Latvijas Nacionālā dabas muzeja un biedrības “Zaļā upe” pētnieki Kristīne Greķe, Mārtiņš Kalniņš un Dmitrijs Teļnovs ir atgriezušies no aptuveni mēnesi garas bezmugurkaulnieku izpētes ekspedīcijas Zālamana salās, ko organizēja Londonas Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum). Ekspedīcijas galvenais mērķis bija ievākt datus un vaboļu, gliemju, spāru un citu bezmugurkaulnieku materiālu to tālākai izpētei laboratorijas apstākļos un uzglabāšanai Eiropas muzejos. Izzinām ahātus un šī dārgakmens skaisto ainavu šķērsgriezumā Vieni no izplatītākajiem minerāliem ir ahāti, kas atrodami galvenokārt vulkāniskajos i

Kinoteātros skatāma Kristofera Nolana jaunākā filma "Openheimers", tā stāsta par "atombumbas tēvu" Robertu Openheimeru. un atombumbas radīšanu ASV Otrā pasaules kara laikā - par ārkārtīgi sarežģītu zinātnisku veikumu, par ļoti slepenu militāru operāciju, par liktenīgo Hirosimas un Nagasaki iznīcināšanu un galvenokārt par pretrunām, kuras piedzīvo zinātnieks Roberts Openheimers, vadot slaveno Manhetenas projektu. Ne tikai pēdējo gadu notikumi Ukrainā, bet arī agrākas desmitgades ir visai skaidri parādījušas, ka sportu, mākslu un arī zinātni no politikas nošķirt būtu grūti. Zinātniskie sasniegumi dažkārt rodas tāpēc, ka lielvarām ir vēlme sacensties savā starpā. Protams, cits stāsts, ka šis sasniegums patiešām var sniegt labumu sabiedrībai. Šajā reizē mēs runāsim par zinātnieku centieniem radīt ko nebijušu un vienlaikus viņu nonākšanu politikas labirintos. Kā radās kodolfizika, kāda ir Openheimera loma kvantu fizikā un ko zinātniekam nozīmēja kalpot politiskiem mērķiem tolaik un mūsdienās, par to saruna ar La

Vai matemātika, arhitektūra, mūzika, māksla būtu saistāmas savā starpā? Šaubu nav, it īpaši, ja tam visam pāri ir dievišķais spēks. Daudzās Eiropas pilsētās, veroties uz viduslaiku katedrālēm, apbrīnojam to majestātiskumu un spēju izturēt laika pārbaudi. Kā šādas būves varēja tapt un kā jau tolaik bija iespējams paredzēt, lai katedrālē vienreizēji skanētu dziedājumi un lai cilvēki spētu tuvoties dievišķajam? Skaidrs ir tas, ka tā nebija māksla tikai mākslas pēc. Jā, apbrīnojama, bet vienlaikus ļoti racionāla, lai kalpotu liturģiskiem mērķiem. Visā vēstures laika līnijā viduslaiki kā periods izceļas. Pirmkārt, jau tas ir laika posms, par kuru visai skaidri varam pateikt, kad tas sākas un kad tas noslēdzas. Salīdzinājumam - kad tieši sākas aizvēsture un kad noslēdzas jaunie laiki pateikt būtu grūtāk. Otrkārt, šķiet, vairums būs dzirdējis apzīmējumu “tumšie viduslaiki” vai arī “viduslaiku tumsonība”, ar to varbūt domājot kādu slimību izplatību vai sodu izpildes sistēmas, lai gan - par tumsonīgiem viduslaiki kļū

Pasaulē atsevišķās vietās jau šobrīd kā medikamenti depresijas ārstēšanai tiek izmēģināti psihedēliskie līdzekļi, tostarp no sēnēm iegūtais psilocibīns. Kāpēc tas pacientiem varētu palīdzēt labāk un no kā jāuzmanās, laižot šādu vielu apritē, par to raidījumā Zināmais nezināmajā, kurā dosimies arī uz gļotsēņu izstādi Latvijas Nacionālajā dabas muzejā. Gļotsēnes nav tas pats, kas sēnes, pat ja tas viss izklausās līdzīgi. Dodamies uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju, kur apskatāma izstāde “Gļotsēnes Latvijā - krāšņums no plazmodija līdz sporām”. Izstāde ļauj izsekot gļotsēņu daudzveidībai, spilgtajām krāsām un neparastajam dzīves ciklam. Pumpurītes, dzelksnītes, sprodzītes, vilkpienaines, ragansviesti - šādos un vēl citos neparastos vārdos tiek dēvētas gļotsēnes, kas fotogrāfijās, dzīvos paraugos un videomateriālos aplūkojamas izstādē Dabas muzejā. Saruna ar Julitu Klušu un Viju Sīmansoni, divām gļotsēņu pētniecēm-entuziastēm, kuru ikdienas darbs aizrit citās nozarēs, taču viņu abu dzīves būtiska sastāvdaļa ir

Latvijas Kultūras akadēmijā šogad izstrādāti 12 jauni pētījumi kultūras mantojumā, un šīs jomas praktiķi savos pētījumos analizējuši plašu un šobrīd aktuālu problemātikas spektru. Raidījumā sarunājamies ar trim pētījumu autorēm – Sabīni Vītolu, Inetu Vaivodi un Samantu Kancāni. Absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra studiju programmas “Kultūras mantojuma pārvaldība un komunikācija”, viņas savos darbos aktualizē gan to, kā mums labāk uztvert Latvijas un Baltijas vēstures smagās lappuses, gan uzdod jautājumu par teksta elementu nozīmi muzejos, gan skata, cik aizsargāta vai tieši otrādi – neaizsargāta – kultūra ir pašreizējos apstākļos, kad Ukrainā joprojām turpinās karadarbība. Samantas Kancānes pētījums “Okupācijas skaņas: Skaņu un skaņas mantojuma vieta un nozīme Latvijas un Igaunijas okupācijas muzeju ekspozīcijās” tiecas izzināt skaņas mantojuma jēdziena nozīmes un būtisko lomu Baltijas valstu okupācijas vēstures interpretācijas veidošanā, kura skaņas tiek izmantoti kā rīki, kas palīdz veidot vēs

Pat ja to neapzināmies, mūsu ikdiena ir cieši saistīta ar superdatoriem, piemēram, to spēju prognozēt laikapstākļus vai apstrādāt liela apjoma datus medicīnā. Kā notiek superdatoru evolūcija, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā, kurā stāstām arī par jaunu tehnoloģiju, ko varētu pielietot ceļu atputekļošanā. Karstā vasarā aktuāls jautājums - ceļu atputekļošana Meža ceļi veido gandrīz piekto daļu no visa Latvijas ceļu kopuma. Lielāko daļu šo ceļu sedz grants un šķembas. Sausā laikā šie ceļi put, traucējot redzamību satiksmes dalībniekiem un pat radot riskus veselībai tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šo ceļu tuvumā. Tāpēc šobrīd Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki sadarbībā ar partneriem izmēģina jaunu tehnoloģiju ceļu atputekļošanai. Kā tas tiek darīts un kā palīdzētu? Vairums no mums noteikti atminas, kā lielāka vai mazāka automašīna brauc pa grants ceļu, radot savdabīgo grabošo skaņu, bet vēl vairāk - saceļot pamatīgus putekļus, kas uz kādu laiku var pilnībā aizsegt skatu. Tāpēc aktuāls ir jautājums

Klimata pārmaiņas, karš Ukrainā, cilvēku veselības problēmas, piemēram, aptaukošanās ir daži no iemesliem, kāpēc zinātnieki un uzņēmēji domā par inovācijām pārtikas tehnoloģijās. Raidījumā pievēršamies jautājumiem, kas saistīti par un ap pārtiku - ko mēs ēdam, ko varētu ēst un kāpēc nepieciešams radīt jaunus risinājumus pārtikas tehnoloģijās. Latvijā šobrīd darbojas vairāki jaunuzņēmumi, kas veido produktus par labu cilvēka un kopējai vides veselībai. Drošība, veselība, ilgtspēja ir tie aspekti, par kuriem aizvien tiek domāts, radot pārmaiņas pārtikas sistēmā. Kā Latvijai kopumā sokas pārtikas inovāciju radīšanā un kas tika pārspriests šiem jautājumiem veltītā starptautiskā pasākumā Rīgā jūnija beigās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro uztura speciālists un topošo uztura zinātnieks Ņikita Fomins un Eiropas Inovāciju un tehnoloģijas institūta zināšanu un inovāciju kopienas jeb "EIT Food" Latvijas vadītāja Alīna Dolmate. Ir trīs lieli virzieni, kuros jauni risinājumi tiek meklēti:  domāt par pārtiku kā

Mākslinieku izpildīta gaisa akrobātika, kas skatītājiem liek aizturēt elpu un satraukties, vai priekšnesums tūlīt nepārsniegs kādu bīstamības robežu. Lieli un mazi, piemīlīgi un bīstami dzīvnieki cirka arēnā, klauni ar sarkaniem deguniem un burvju triki, cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem priekšnesumos kā izklaides elements apmeklētājiem - dažādos laikos cirks izpaudies atšķirīgi, un tas, kas šobrīd liktos nepieņemami, agrāk bijis bieži izplatīta parādība. Kā savu attīstības ceļu ir gājusi cirka māksla un kādas vēsmas tajā vērojamas šobrīd, par to raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar vēstures zinātņu doktori, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci Ilzi Boldāni-Zeļenkovu, Rīgas cirka valdes locekli Māru Pāvulu, Rīgas cirka radošo direktoru un vienlaikus laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāla “Re Rīga!” radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu un Rīgas cirka vēstures pētnieci un arhivāri Elvīru Avotu. Vispirms atskats uz slavenā Kanādas “Saules cirka” vizīti Rīgā. Spilgtas krāsas,

Ir karsts, ūdeni patērējam vairāk nekā ierasts. Ja par pudelēs salietā dzerāmā ūdens kvalitāti bažu nav, tad aizvien cilvēki nav droši, vai drīkst dzert krāna ūdeni. Par ūdens garšu, kvalitāti, ceļu līdz mums, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens pētniecības un vides biotehnoloģiju laboratorijas vadošo pētnieku Sandi Dejus. Turpinot šķetināt ne vien šai Dziesmu svētku nedēļai, bet arī visai vasaras sezonai aktuālus jautājumus, šoreiz pakavēsimies pie temata par ūdeni - runāsim par dzeramo ūdeni, par krāna ūdeni, par destilētu ūdeni - kas no tā visa ir uzturā lietojams un cik labas kvalitātes ūdens ir Latvijā. Tāpat skaidrosim, ko notekūdeņi pastāsta par mūsu dzīves paradumiem un, šķiet, it kā jau aizmirstībai atstāto saslimšanu ar Covid-19.      

Vasaras festivāli Latvijā pulcē dažos desmitos tūkstošu mērāmu cilvēku skaitu, taču pasaulē mūzikas koncertus apmeklē pat miljoni. Elektrība, atkritumi, degviela - kādos apmēros tie tiek saražoti? Vai nozare domā par "zaļākiem" festivāliem un masu koncertiem unkā šo slodzi vispār var nomērīt? Atbilstoši gan šīs nedēļas, gan kopumā pašreizējās sezonas notikumiem runājam par lielajiem pasākumiem un cilvēku atstāto nospiedumu vidē. Vasaras festivāli Latvijā pulcē dažos desmitos tūkstošu mērāmu cilvēku pulku, un pasaulē šis skaits ir vēl krietni lielāks. Vai pasākumu industrija domā par cilvēku patērēto elektrību un degvielu un to, cik daudz atkritumu tiek radīts? Vai festivāli un citi masu pasākumi var kļūt “zaļāki” un kā to vispār nomērīt? Diskutē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis un vides zinātnes doktors, biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga, kā arī sarunu festivāla “Lampa” producente Lelde Prūse. Domājams, ka ne vienam vien ir radušies jautājumi - kas paliek pāri pēc fantastisk