Pa Ceam Ar Klasiku

Izdevniecībā "Upe tuviem un tāliem" klajā nācis mūzikas albums "Daugavas rāgas", kurā apvienoti Dienvidlatgales senatnīgie, vienbalsīgie dziedājumi un Indijas rāgas. To veidojuši Biruta Ozoliņa, Indriķis Veitners, Vigo Račevskis, Ernests Medenis un indiešu sitāras spēlēs meistars Shree Subrata De. Albuma atvēršana notiks 11. februārī LNB Kores zālē, bet sarunā ar Birutu Ozoliņu uzzinām, kas kopīgs indiešu rāgām un Latgales dziedājumiem un kāda bijusi Birutas un indiešu mūziķa Subratas De tikšanās un muzikālās sadarbības veidošanās. Biruta Ozoliņa: Tikšanās ar šo mūziķi man pavēra ļoti daudz jaunu priekšstatu par to, kādam jābūt mūziķim, kā jākalpo mūzikai. Viņš mani tiešām pārsteidza ar savu atdevību mūzikai. Viņš ir tik ļoti saistīts ar savu instrumentu, ka reizēm man pat likās mazlietiņ komiski, kā viņš to sargāja, kā viņš sargāja savas rokas, kā viņš sargāja savu iespēju spēlēt šo instrumentu. Subrata De ir ļoti, ļoti saistīts ar savu instrumentu. Viņš kalpo šai mūzikai. Un arī tas, kā viņš veido mūziku

7. februāris ir saksofonista un pedagoga Renāra Lāča dzimšanas diena, un jau pirms vairākiem gadiem viņš iesācis to svinēt ar Saksofonmūzikas svētkiem. Tādi būs arī šogad, kad sestdien, 8. februārī, koncertzāli "Latvija" pieskandinās virkne saksofonistu, kas uzstāsies kopā ar Ventspils bigbendu. "Klasikā" par notikumu stāsta Gints Pabērzs un Renārs Lācis. "Pēdējā laikā biju neredzamāks, varbūt mazāk pamanāms, bet šad tad ar draugiem tāpat esmu uzspēlējis – mūzika nav galīgi nolikta malā. Bet tā sajūta auga, auga, ka vajadzētu atgriezties vairāk pie spēlēšanas, un pašreiz esmu uz tā ceļa," teic Gints Pabērzs. "Nu jau kādus 13 gadus nodarbojos ar saksofonu remontu, līdz ar to arī ikdienā satieku lielāko daļu saksofonistu, ar kuriem esmu kopā audzis un spēlējis. Līdz ar to saksofonu šī brīža dzīvi zinu – kādas kuram problēmas. Šādā sastāvā, kā būsim uz skatuves Ventspilī, mums nesanāk tik bieži tikties, bet, protams, viena liela daļa saksofonistu strādā kopā bigbendā, kur es arī šad tad piedalos, tā ka – tā va

Saruna par pianista Andreja Osokina jauno koncertprogrammu "Mocarts,Debisī un klavieres", kas skanēs 7. februārī Kultūras centrā "Ulbrokas pērle". Šoreiz tā veltīta nevis vienam, bet diviem komponistiem, jo mūziķi saistījušas paralēles abu komponistu daiļradē, kuru galvenais kopsaucējs – pozitīvs, gaišs skats uz dzīvi, cilvēkiem un viņu jūtu izpausmēm. Koncerta saturu neesot bijis viegli izvēlēties, jo abi meistari radījuši ļoti daudz klaviermūzikas. Andrejs Osokins stāsta, ka pats koncertu arī vadīs, stāstot par katru no skaņdarbiem. Līdz ar Mocarta un Debisī mūziku solo vakarā skanēs arī latviešu komponistu – Jāzepa Vītola un Volfganga Dārziņa – mūzika, kuru iespaidojusi abu klasiķu daiļrade. Sarunā arī par jaunās koncertprogrammas turpmākajiem atskaņojumiem Latvijā, par gaidāmo pianista viesošanos Lietuvā un plānoto sadarbību ar mūsu lielākajiem orķestriem – Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Liepājas simfonisko orķestri, kura koncertā "Liepājas zvaigžņu festivāla" ietvaros notiks Georga Pelēča Ko

2025. gads visā pasaulē iezīmēsies kā Arvo Perta deviņdesmitās jubilejas gads. Un arī Latvijas klausītāji varēs piedalīties Arvo Perta jubilejas gada ieskaņas koncertā, baudot vispasaules slavu iemantojušā igauņu komponista mūziku – mūziku, kura personiski uzrunā visu paaudžu klausītājus ar tās pārpasaulīgumu un vienlaikus cilvēcību, ar savu mieru un reizē dramatismu. Sestdien, 8. februārī, Rīgā, Lutera (Torņkalna) baznīcā skanēs Arvo Perta "Te Deum" un Georga Fridriha Hendeļa "Dixit Dominus", ko izpildīs Latvijas Radio koris un kamerorķestris "Sinfonietta Rīga". Pie diriģenta pults – Kaspars Putniņš, ar kuru tiekamies arī uz sarunu "Klasikas" viļņos. "Ar Perta mūziku jūtu visnotaļ ciešu un ilgstošu saikni. Tas varētu būt 1986. gada ziemā, kad es Mūzikas akadēmijas basketbola komandas sastāvā biju Tallinā," stāsta diriģents. "Tā kā sākās pārmaiņu laiki Padomju savienībā, tad tieši 86./87. gada ziemā bija pirmais Arvo Perta autorkoncerts Padomju Igaunijā pēc viņa emigrēšanas uz rietumiem. Viņš pats šajā pas

Brīvu un saulainu gaisotni Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas ciklā ceturtdienas, 6. februāra, vakarā koncertā mūzikas namā "Daile" radīs orķestra mežragu grupas mūziķu kvartets un viņu draugi mūzikā, atskaņojot leģendārā amerikāņu komponista Kvinsija Džounsa, Latvijā dzīvojošā brazīļa Rodrigo Manfrinati un citu komponistu darbus, kā arī piedāvājot klausītājiem Ernesta Mediņa jaundarba pirmatskaņojumu.  "Pa ceļam ar Klasiku" tiekamies ar Ernestu Mediņu un Rodrigo Manfrinati. "Kādu laiku es pat guļu sambas ritmos," smejas Ernests Mediņš. "Šī programma bija uz maniem pleciem, mana atbildība. Katru noti pārklausījos desmit reižu, vai tiešām tā rakstīta tā, kā mežrags to var izpildīt – visi augstumi, kad ir laiks ieelpot, kad tam nebūs laika. Šis aranžēšanas darbs mežragiem un ritma grupai bija tiešām interesants.”  „Vai ziemas laikā tas ienes tādu kā siltumu?” jautā Anete. „Es domāju, ka viennozīmīgi. Otrajā daļā visu laiku ir karsti (smejas), bet pirmā daļa ir tāda pa pusei akadēmiska, vair

Diriģents Atvars Lakstīgala šonedēļ nostiprinājis draudzību ar Liepājas Simfonisko orķestri un Lietuvu, jo daļa programmas, kas vakar izskanēja Viļņas filharmonijā kopā ar lietuviešu pianistu Kasparu Uiski, būs dzirdama 1. februārī arī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars". "Pārmiju" laikā vispirms ar Atvaru Lakstīgalu runājam par šīs sadarbības priekšvēsturi, viņa iepazīšanos ar pianistu, kad abi vēl bijuši jauni un satikušies Brāmsa mūzikā, un stāvovācijām, kādas vakar valdījušas Viļņā. Atvars stāsta, kādēl Liepājā nolēmuši atskaņot abus Šopēna klavierkoncertus, par Kaspara Uiska interpretāciju un zemūdens akmeņiem, ar ko šajā mūzikā jāsastopas orķestrim, par viņa patikšanu uz Klavierkoncertu atskaņojumiem. Nav pierasts, ka vienā programmā tiek iekļauti abi Šopēna klavierkoncerti, viņš stāsta: "Man vienmēr ir ļoti paticis diriģēt tieši klavierkoncertus. It sevišķi, ja aiz muguras ir ļoti labs solists, bet priekšā ļoti labs orķestris, tad tā ir burvīga sajūta, ka ir divi orķestri – klavieres kā viens or

"Dzīvības elpa" ir Evilenas Protektores jaunā autorprogramma, kas aicina reflektēt par dzīves patieso vērtību. Šīs programmas galvenais vēstījums ir kļuvis par pamatu dziļai izpratnei par to, ka visvērtīgākais, kas cilvēkam dzīvē ir, ir pati dzīve. Mūsdienu straujajā pasaulē ir viegli apjukt sīkumos un aizmirst par lietām, kas patiesi ir svarīgas – ģimeni, mīlestību, cilvēcību un taisnīgumu. Ar Evilenu Protektori tiekamies "Pa ceļam ar Klasiku". Sarunas ievadā par to, kāpēc Evilenai patīk smelties iedvesmu no citiem autoriem un cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai taptu šī oriģinālprogramma. Runājam par dziesmu tekstiem un uzzinām, kādēļ viņa tos raksta pati. Par sarežītāko momentu procesā – dziesmu nosaukumiem. Runājam arī par jaunās programmas skatuves partneriem, izpausmes līdzekļu meklējumiem, par dzinuli savu zināšanu paplašināšanai un pedagoģisko darbu ar studentiem, par hobijiem un darbu.  

Neraugoties uz to, ka Rīgas pils vēsture ir raisījusi pietiekami lielu pētnieku interesi, visus savus noslēpumus tā nebūt nav atklājusi. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdevis rakstu krājumu “Rīgas pils vēsture un arhitektūra”, kurā apkopoti 16 dažādu jomu pētnieku raksti par plašu un daudzveidīgu Rīgas pils vēstures, arhitektūras, arī izpētes un restaurācijas jautājumu loku. Krājumā apkopoti 2021.–2023. gadā notikušo pils vēsturei un arhitektūrai veltīto semināru ziņojumi un pētījumi, un iecerēts, ka krājuma izdošana turpināsies arī nākamajos gados. "Pa ceļam ar Klasiku" tikāmies ar izdevuma sastādītāju Tomu Ķikutu. Grāmatas autori ir dažādu nozaru speciālisti: arhitekti, vēsturnieki un mākslas vēsturnieki, arheologi, restauratori, numismāti un citi. Viņu vidū ir Agnese Bergholde-Volfa un Kristofers Hermans, Ilmārs Dirveiks, Jānis Ciglis, Madara Rasiņa, Māris Zunde, Mārtiņš Vāveris, Anita Meinarte, Artūrs Lapiņš, Toms Ķikuts, Enija Rubina, Arnis Radiņš, Baiba Uburģe. Publicēto pētījumu starpdiscipl

29. janvārī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā gaidāms Mūzikas akadēmijas emeritētā profesora, flautista Viļņa Strautiņa (1939–2018) atcerei veltīts koncerts "Turpinājums", kuru vadīs muzikoloģe Ilze Medne. Mūžībā aizgājušo Meistaru aizvien atceras gan kā izcilu flautistu, gan kā talantīgu pedagogu. Kopš 1971. gada Latvijas Mūzikas akadēmijā Vilnis Strautiņš vadīja flautas klasi, kuru absolvējuši vairāk nekā 60 studentu, daudzi no viņiem šobrīd ir Latvijas profesionālo orķestru mūziķi.  "Klasikas" studijā par notikumu runājam ar trim Viļņa Strautiņa studentēm Lieni Denisjuku-Straupi, Aneti Toču un Daci Bičkovsku par profesora mantojumu: viņa personības atspulgiem mūzikā un pedagoģijā, par viņa cilvēciskajām īpašībām, attieksmi pret mūziku un studentiem, kas liek atkal un atkal viņiem satikties atceres koncertos; par viņa darba turpinājumu nu jau vairākās paaudzēs. Uzzinām par koncerta dalībniekiem, viesiem, dažādo mūziku, kuras izvēle atspoguļo cienījamā meistara interešu daudzveidību. 

Latviešu simfoniskās mūzikas Lielkoncerta programmā 24. janvārī pirmo reizi uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves izskanēs jaunā latviešu komponista Aleksandra Avrameca (2000) jaundarbs „Ausma”, kas rakstīts Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un tajā radoši pētīts gaismas un spožuma jēdziens mūzikā. Ar Aleksandru Avramecu tikāmies „Pa ceļam ar Klasiku”. ORESTS SILABRIEDIS: Vai esi no tiem komponistiem, kas sēž klāt mēģinājumos un dara nervozus gan orķestrantus, gan diriģentu, skrupulozi sekojot līdzi partitūrai un norādot uz visām viņu kļūdām? ALEKSANDRS AVRAMECS: Tā laikam var teikt, lai gan šajā gadījumā man palūdza būt klāt. Protams, nekad nevar zināt, bet jācer, ka tas drīzāk ir tāds veiksmīgs dialogs nevis diktatūra.  ORESTS SILABRIEDIS: Šķiet, ka tas bija Andris Vecumnieks, kurš teica par tavu Mūzikas balvai nominēto opusu, ka Avramecs raksta sarežģīti, bet, kad atver partitūru, tad redzams un saprotams, kāpēc tā ir. Kā ir ar komplicētību – vai tev vienkārši ir sarežģīts rakstu

Ceturtdien, 23. janvārī, kultūras nama “Zvejniekciems” Lielajā zālē notiks koncerts “Mūsu komponisti – Saulkrastiem un pasaulei” ar divu komponistu – janvāra jubilāru – Dona Jaffē un Māra Lasmaņa radītiem skaņdarbiem, tai skaitā – īpaši Saulkrastiem veltītiem opusiem: čellista un komponista Dona Jaffē svīta – fantāzija “Saulkrasti” sasauksies ar fotogrāfes Gitas Memmēnas tvertajām gadalaiku ainām Saulkrastu novadā, bet pianista un komponista Māra Lasmaņa skaņdarbu cikla “Saulkrastu dienasgrāmata” miniatūras ilustrēs piejūras daba fotogrāfes Maijas Druvas atspoguļojumā. Cikls "Atklāj Saulkrastus no jauna" aizsākās 2023.gadā ar izglītojošām lekcijām par Saulkrastu novada vēsturi, bet šāds koncerts cikla ietvaros tiek organizēts pirmoreiz. Sarunbiedri "Klasikā": vijolnieks, festivāla „Satikšanās Saulkrastos” mākslinieciskais vadītājs Konstantīns Paturskis, arfiste, kurai nesen beidzies studiju laiks Londonā, Elizabete Gulbe, un Saulkrastu novada kultūras centrs krājuma glabātāja Ilva Erkmane. Sarunā – par kom

24. janvārī Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Latvijas Nacionālajā operā pirmo reizi izskanēs komponista Jāņa Petraškeviča jaundarbs “vārdi ar izzudušiem burtiem”. Par būtiskiem radošiem impulsiem šī vijolkoncerta tapšanā komponists dēvē gan ceļojumu laikā un telpā, gan melanholisku vientulību simbolizējošas atsauces uz Franča Šūberta dziesmu “Leijerkastnieks”. Soliste būs vijolniece Magdalēna Geka, kas  skaņdarbu izpildīs kopā ar Normunda Šnē "Sinfoniettu Rīga". Studijā tiekamies ar Jāni Petraškeviču, izvaicājot viņu par jaundarbu – Koncertu vijolei un kamerorķestrim "vārdi ar izzudušiem burtiem", arī ieceres impulsiem, radošo procesu, ideju dzimšanu, to priekšnosacījumiem un realizāciju, mūzikas izteiksmes līdzekļiem un to izvēli katra konkrēta opusa izveidē. Par darbu tālāko dzīvi gan Latvijas, gan ārzemju koncertzālēs, par aizvadīto gadu, gaidāmajiem notikumiem un jaunajām iecerēm 2025. gadā.

Šonedēļ uz kino ekrāniem nonāks pirmā 2025. gada Latvijas filma – komēdija "Vecāku sapulce" - aktuāls un ironijas piepildīts stāsts, kas ļauj ar vieglu humoru no malas paraudzīties uz sevi un apkārtējiem un kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni, Elitu Kļaviņu, Mārtiņu Kalitu, Dārtu Daneviču, Lauri Dzelzīti un citiem pārvarēt pat visbezcerīgāko no vecāku sapulcēm, norāda filmas veidotāji. Orests Silabriedis "Pa ceļam ar Klasiku" uz sarunu aicināja filmas režisori Martu Elīnu Martinsoni. Orests: Es tagad domāju, kā lai šī filma sasniedz tos adresātus, kas varbūt spētu ieskatīties un saprast, ka tas ir par viņiem daudz vairāk nekā viņi varbūt vēlētos. Marta Elīna: Es teiktu, ka šī ir tāda filma, kuru ir vērts visiem iet skatīties, pat ja pašam nav pieredzes ar vecāku sapulcēm. Man, piemēram, tādas nav, man ir tikai caur draudzenēm un kolēģiem un viņu stāstiem, bet man ir pieredze ar mājas sapulcēm, ar darba sapulcēm. Tās pamatproblēmas bieži vien ir ļoti, ļoti līdzīgas. Tā ka es teiktu, ka jebkurš, kurš ir bijis

Šogad aprit 34 gadi kopš 1991. gada barikādēm. Šo notikumu atmiņu centrā vienmēr bijis cilvēks, kurš pieņēmis lēmumu piedalīties barikādēs Latvijas nākotnes vārdā. Barikāžu atceres gadadienas koncerta centrā 20. janvārī būs tā laika bērni, kuriem 1991. gadā bija pieci, seši vai desmit gadu, un kuri šobrīd pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Kam un kā radās doma veidot Barikāžu atceres koncertu kā multimediālu izrādi? To jautājām Orķestra "Rīga" diriģentam Valdim Butānam. "Šis koncerts ir ļoti personīgs, jo, veidojot programmu, esmu ielicis arī daļu no savām sajūtām un pieredzes."  "Klasikas" studijā viņš stāsta gan par skaņdarbiem, kas koncertam izvēlēti, lai liktu domāt par dziļām un nopietnām lietām, lai katrs klausītājs tos varētu piepildīt ar savu saturu un atmiņu zibžņiem. Diriģents dalās arī savās sajūtās, ko bērnībā pieredzējis no Barikāžu laika, un šīs atmiņas ir personīgas. Savukārt komponists Jēkabs Jančevskis telefonsarunā atceras laiku, kad strādājis pie Dailes teātra izrādes "Brands",

"Lēdija Makbeta mani atrada", tā saka Latvijas Nacionālās operas soliste Jūlija Vasiljeva, kura pirmo reizi iejutīsies šajā lomā Džuzepes Verdi operas "Makbets" atjaunotajā iestudējumā, kas ceļu pie skatītājiem sāks 17. janvārī Latvijas Nacionālajā operā. Iestudējumā debitēs arī solists Jānis Apeinis.  "Lēdijas Makbetas tēls absolūti nav viegls, un laiks, kas bijis dots lomas sagatavošanai, ir bijis visai garš. Pirmais posms bija muzikālā materiāla apguve, šobrīd esmu līmenī, kad mēģinu lomā iedziļināties psiholoģiski un neteikšu, ka tas ir viegli. Mēģinu saprast un sev attaisnot to, ko lēdija dara. Beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka šis stāsts, kurš ir ļoti traģisks un melns, pilns asinīm, ir arī stāsts par mīlestību, par to, cik ļoti lēdija Makbeta savu vīru mīl. Viņa ir gatava iet līdz ar šo cilvēku un piedalīties it visā, ko viņš grib darīt. Šī kopīgā tieksme uz varu... Tā ir tāda perversa, bet tomēr mīlestība." Uzvedums pirmizrādi piedzīvoja 2016. gadā, to veidojuši muzikālais vadītājs un diriģ