Zentas Maurias Esejas Prlasa Vaira Ve-freiberga

Zenta Mauriņa: Latvietis, lasot garos iztirzājumus par mantas un īpašuma nozīmi cilvēka dzīvē, smaida pārākuma smaidu. Anglijā, kur kopš Viljama Uzvarētāja laikiem svešs ienaidnieks nav spēris kāju, varēja rasties īpašuma reliģija. Latvietim tai vietā radusies personīgas iniciatīvas un darba reliģija. Laikam gan neviena tauta nezina tik skaidri kā mēs, latvieši, cik viegli manta zūd, kā arī to, ka ir vērtības augstākas par mantu. Visnežēlīgākā skolā, dzīves skolā, latvietis ir iemācījies, ka dzīvi var celt ar pilnīgi tukšām rokām. Arī tad, ja visa manta saliekama vienā čemodānā, var gleznot gleznas, var sacerēt visu cietēju veldzētājas dziesmas, var rakstīt atpestītāju vārdu, un, kam sirds jauna un karsta, var mīlēt visās varavīksnes krāsās. „Skumja lieta ir tā, ka gadsimtu garumā mēs pat nezinām, vai ir bijusi kāda paaudze pirms 20. gadsimta, kas ir varējusi saņemt kaut ko mantojumā no saviem priekšgājējiem un to arī brīvi saglabāt. Dainās, piemēram, ir tādas satriecošas rindas, kas varbūt izteiktas sarkast